Izturības jāšanas neatkārtojamais valdzinājums

Aust rīts pār Kurzemes mežiem. Klusums ieskāvis brūkleņu krūmus, papardes un pīlādžus. Līdz tuvākajām mājām vai līdz šosejai būtu jāmēro krietns gabals, un šķiet, ka nekas nespēj iztraucēt vasarīgo idilli. Piepeši ieskanas neparasts troksnis… Vai pakavu dipoņa? Redzes lokā parādās straujš zirgs un jātniece. Viņi veikli pārvar kritušos kokus, it kā šie šķēršļi būtu daļa no viņu ikdienas, un nozūd skatienam. No kurienes tie radušies šeit, meža vidū?

No armijas līdz komandas sportam

Izrādās, ka atbilde uz šo jautājumu meklējama pie Madaras Laumanes Kuldīgas novada Paduras pagasta “Spailēs.” Jau piecus gadus viņa nodarbojas ar izturības jāšanu – sporta veidu, kurā liela nozīme ir jāšanai pa mežu. Kopš 10 gadu vecuma izmēģinājusi visdažādākās jāšanas sporta disciplīnas un nevienā neatradusi piepildījumu, Madara reiz nejauši saskārusies ar Amerikas rikšotāju šķirni. Un šis dzīves pagrieziens viņu novedis līdz neparastajam sporta veidam.

Izturības jāšanas pirmsākumi meklējami pie ASV militāristiem. Sākotnēji tas bijis nevis sports, bet gan darba pārbaude kavalērijai, liekot zirgiem vienas dienas laikā veikt 100 jūdzes ar 300 mārciņu svaru (jātnieka un ekipējuma masa). Laika gaitā šīs pārbaudes kļuvušas vēl smagākas, atsijājot labākos indivīdus, kuri izturējuši distanci bez traumām. Bet sportiskā ievirze sākusies 1955. gadā ar Tevisa kausa sacensībām – vienu no smagākajām jāšanas sacensībām pasaulē. 1972. gadā dibināta atbildīgā pārvaldes organizācija. 1982. gadā šis sporta veids atzīts starptautiskā līmenī, un 1993. gadā atzīts par komandas sporta veidu.

Slikti sagatavotie drīz tiek diskvalificēti

Laika gaitā arī ienācis jauns sacensību tituls – Labākā kondīcija –, kas morāles ziņā pielīdzināma pirmajai vietai. To piešķir par visaugstākajiem fiziskajiem rādītājiem, piemēram, ja pulss pēc iespējas ātrāk nokrītas līdz atļautajam maksimumam.

Sacensībās mērojamais attālums sadalīts posmos. Paveicot katru posmu, ir veterinārā pārbaude, kas ir kā atpūtas brīdis, kurā jāpaspēj zirgu noseglot, atvēsināt, pabarot un pamasēt. Ja kontrole konstatē, ka zirga sirds ritms pārsniedz 64 sitienus minūtē, dalībnieki tiek diskvalificēti. Tādēļ ir nepieciešama nopietna attieksme pret treniņiem – doties uz sacensībām ar tikai puslīdz gatavu zirgu ir bezjēdzīgi. Pastāv arī minimālā ātruma ierobežojums. Toties treniņi pie dabas dod lielisku garīgu baudījumu, sevišķi Latvijā, kur daba ir ļoti skaista.

Mūsdienās vispopulārākā distance ir 120 kilometri vienā dienā, kas veicams ne ilgāk kā 12 stundās, pie tam ar pieciem obligātajiem veterinārajiem kontrolpunktiem. Olimpiskais līmenis ir 160 kilometri vienā dienā. Ir arī vairāku dienu sacīkstes. Lai sasniegtu šādu fiziskās sagatavotības līmeni, protams, tiek sākts ar mazākām distancēm, piemēram, 40 – 80 kilometriem vienā dienā. Tāpat ir arī atsevišķi jātnieku sadalījumi kausa izcīņām – junioriem, jaunajiem jātniekiem un tamlīdzīgi.

Vajadzīga vēlme nepārtraukti pilnveidoties

Kā saka Madara Laumane, jāšanas apguvei nepieciešami gadi. Zirga kontrole un vadība ir kaut kas pavisam cits nekā vienkārši noturēties seglos. Lai strādātu ar zirgu, vajadzīga liela pacietība un vēlme mācīties. Pati Madara ir daudz lasījusi un meklējusi cilvēkus ar alternatīvajām zināšanām, jo sapratusi, ka klasiskās metodes balstās uz mītiem un tradīcijām un tādēļ ir novecojušas.

Sevis pilnveidošanas procesā viņa izpratusi, ka filozofijai ir lielāka nozīme nekā gudri uzrakstītai grāmatai, jo ir jābūt konkrētām vadlīnijām. Piemēram, matemātikā reizināšana nāk tikai pēc saskaitīšanas. Citādi rodas caurums zināšanās, no kura zirgs cieš atklātā vai slēptā vardarbībā. Tā ir liela problēma Latvijā, kas izpaužas zirgu ikdienas aprūpē mazajos, privātajos staļļos, regulārajos treniņos un pat sacensībās. Vistraģiskāk ir, kad vecāki nopērk bērniem zirgu un tur to mājās, kur nav piemērotu apstākļu un trenera. Pātaga un steks nav domāts zirga sodīšanai! Tas ir milzu pārpratums. Ar šiem instrumentiem strādā pieredzējuši jātnieki.

Jāšanas inventārs un zirga aprūpe

Attiecībā uz inventāru kopumā – izturības jāšanas amatieriem, salīdzinot ar tāda paša līmeņa interesentiem citās disciplīnās, ir vajadzīgs papildus arī sirds pulsa mērītājs, A GPS ierīce, seglu somiņa vai kāds stiprinājums ūdens pudelei un drēbēm, kā arī sporta apģērbs un pierakstu klade vai atbilstoša datora programma. Tāpat vajadzīgi arī attiecīgajam zirgam un šai specialitātei piemēroti segli. Taču, uzsākot izturības jāšanu, svarīgāks par inventāru var izrādīties speciālista padoms, jo daļa zirga talanta ir nosakāma pēc tā ķermeņa uzbūves. Savukārt ilgtermiņā svarīga ir zirga barošana un aprūpe, sevišķi rūpes par nagiem. Ikdienas aprūpi var veikt pats jātnieks, bet apkalšana jāuztic nozares profesionālim. Madara veiksmīgi sadarbojas ar kalēju Juri Ābolu.

Madaras komandā darbojas arī Ilze Bērziņa. Kopā vairāku gadu laikā pieredzēta pozitīva virzība, un tiek plānota dalība sacensībās. Taču līdz tam vēl ir paveicams liels darbs, piemēram, jāpieradina zirgi pie vides maiņas. Šobrīd ir sarūpēti labi zirgi ganāmpulkam un sportam, un vēl labāki – vaislai. Konkrētas ambīcijas par medaļu skaitu gan netiek izvirzītas, jo visskaistākais ir pats process: “Tu esi uzvarējis, ja esi finišējis.” Virspusēju, bet iespaidīgu ieskatu par šī sporta veida izcelsmi var gūt filmā “Hidalgo.”

Jāizbeidz alkatīga Latvijas mežu izciršana

Madara uzskata, ka vairums izturības jāšanas entuziastu ir arī lieli dabas mīļi. Tādēļ viņai sāp sirds par to reketu, kurš notiek mežos. Rekets pret dabu, neiecietība, nevīžīgums un necieņa. Mežus vēl joprojām masveidā izcērt kailcirtēs, pie tam pat tādus, kuriem būtu vēl jāaug vairāki gadu desmiti. Bet sabiedrībai tiek propagandēts, ka Latvijā ik gadu iestādīts vairāk mežu, nekā izcirsts. “Tie ir meli!” apgalvo Madara. Mežs nesastāv no pāris augu sugām. Šādās koku plantācijās nav bioloģiskās daudzveidības, tā nav mājvieta kukaiņiem, dzīvniekiem un putniem, kuriem tur nav ko ēst un nav iespējas justies drošībā. Kur nav dzīvnieku, tur zūd dabiskais balanss, sāk izplatīties slimības un parazītiski augi, kas vēlāk ievazājas arī dabiskajos mežos un dārzos, pilsētu apstādījumos. Ļoti liela daļa cirsmu stāv vairākus mēnešus un gadus kā izpostīts kaujas lauks. Pa to laiku iet bojā viss dzīvais zemes līmenī – ogulāju mētras, sēņu micēliji, kukaiņu mītnes… Uzrodas invazīvas sugas, smilgas cilvēka augumā, viendabīgi krūmi. Citos gadījumos notiek zemes erozija vai pilnīga pārpurvošanās. Latvijas bagātība ir daba, zeme un nepārdzīvotība, kad resursu visiem pietiek. Savukārt kā pilsoņi esam devuši piekrišanu politikai, kad lēti atdodam savus resursu, lai tiku pie lētas gatavās mantas. Tā ir spekulācija bez pievienotās vērtības. Tomēr Madara tic, ka mums vēl ir iespēja visu glābt.

Cīnīties par dabas bagātību saglabāšanu ir vērts. Kamēr vieniem vajag “Ugunsgrēku” televīzijā, jātnieki gūst ugunsgrēku emocijās, kas rodas no kā tīra un dabīga. Izturības jāšanas treniņš ir milzum piesātināts kokteilis. Pat, ierodoties uz to sliktā noskaņojumā, beigās cilvēks kļūst laimīgs un saka paldies zirgam. Šis sporta veids ir piemērots visiem, vajadzīga tika mīlestība un cieņa pret dzīvniekiem. Patiesi kvalitatīvs treniņš ir tad, kad viegli sāp muskuļi, jūties fiziski relaksēts un garīgi balansēts, savukārt emocijas ir tik pozitīvi košas, ka gribas aiz laimes spiegt.

Foto autors: Mārtiņš Ernsons un Antra Grīnberga

Šo un citus aizraujošus stāstus par dzīvniekiem varat izlasīt žurnālā “Astes”. Žurnāla profils Draugiem.lv: šeit.