Par Dievu un Tēvzemi. Latvijas armijas kapelāni.

 Dzimtenes aizsargāšana ir viens no godpilnākajiem, bet arī grūtākajiem uzdevumiem, kādus vien var uzņemties. Lai karavīri psiholoģiski nesalūztu, nekļūtu par bezjūtīgām kaujas mašīnām un neiepītos netikumu slazdos, nepieciešams drauga plecs un atbalsts. Latvijas armijā viņiem to piedāvā astoņi dažādu konfesiju kapelāni. Valsts svētku mēnesī tikos ar pieciem no viņiem. Runājām par šī kalpojuma neprognozējamību, izvairīšanos no savstarpējiem strīdiem, attiecībām ar neticīgajiem karavīriem un būšanu par virsnieku, kuram var uzticēties bez bailēm no negatīvām sekām.

“Būt tur, kur ir karavīrs”

Par aktuālajiem jautājumiem stāstīja Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kā arī armijas kapelāni Raimonds Krasinskis, Ruslans Markēvičs, Laimnesis Pauliņš un Uģis Brūklene. Katrs no viņiem dien kādā no vienībām, atbilstoši savam raksturam un dotībām. Piemēram, Uģim ir panākumi akadēmiskajā vidē, un viņš strādā pie doktora grāda iegūšanas. Raimonds vada svinīgus pasākumus. Virskapelānam Elmāram padodas konsultācijas ģimenes un pāru jautājumos. Savukārt Ruslans tiek cienīts visrūdītāko kaujinieku vidū, jo pats dienējis Irākā un Afganistānā. Viņi visi strādā kā komanda. Tāpat norit veiksmīga sadarbība ar armijas psihologiem.

 Armijas kapelāni spēj veikt savu kalpojumu tikai tad, ja kļūst par karavīru uzticības personām un draugiem. Viņi nevar būt efektīvi, tikai sēžot štābā vai radot nevajadzīgu distanci starp sevi un citiem. „Būt tur, kur ir karavīrs” – skan viņu neoficiālā devīze. Kapelāni arī veido tiltu starp komandieriem un padotajiem. Ruslans atzīst, ka viņš nekad pirmais nesāk runāt par Dievu. Viņš kopā ar pārējiem piedalās treniņos, mācībās un kaujas operācijās. Pēc kāda laika posma biedri saprot, ka uz viņu var paļauties, un tad griežas ar savām problēmām. Tad šādas sarunas var ilgt pat trīs, četras stundas. Ne visi runā par reliģiskiem jautājumiem. Neticīgie karavīri uztic savas rūpes par ģimeni, dienestu un nākotni. Retos gadījumos ir kopīgi nonākts pie pārliecības, ka militārais dienests nav attiecīgās personas īstais aicinājums.

Armijas kapelāna kalpojumam piemērots retais

 Neviens no astoņiem armijas kapelāniem nesmēķē. Viņu mērķis ir kļūt karavīriem par īstām uzticības personām, nevis par tādām, kuras mēra pēc kopīgi pievarēto cigarešu skaita. Tāpat jāņem vērā, ka tipiski garīdznieki neder kalpošanai bruņotajos spēkos. Šejienes kapelānu dzīvi caurstrāvo neprognozējamība. Sastādīt precīzus nākotnes plānus ir bezjēdzīgi, jo jebkurā brīdī, pat nakts stundās, priekšniecība var norīkot kāda neparedzēta uzdevuma pildīšanai. Garīgajā ziņā armijas kapelāni pakļaujas attiecīgās konfesijas bīskapam. Juridiski – savas vienības komandieriem. Un specifiskā kalpojuma aspektā – virskapelānam Elmāram Pļaviņam.

Vairums Latvijas garīdznieku nespētu savu profesionalitāti īstenot specifiskajā un noslēgtajā militārajā vidē. Ir jāizprot karavīra ikdienas izaicinājumi, kā negulētās naktis un starptautiskās misijas. Nepieciešams arī pašiem pārdomāt ar ticību saistītus jēdzienus, citādāk nebūs iespējams sarunāties ar karavīru, kurš nav uzaudzis reliģiskā vidē. Turklāt jāsaprot, ka šī ir armija, nevis draudze, tādēļ nav pieļaujams izturēties pret dienošajiem kā pret savas draudzes locekļiem. Var runāt ar pārējiem kā cilvēks, kurš ticības lietās ir izglītotāks, taču nedrīkst sākt sprediķot.

Izvairās no starpkonfesiju strīdiem

Dienests armijā nenozīmē paņemt automātu un iet šaudīties, kā to mēdz iztēloties bērni smilškastē. Daudz laika aiziet apnicīgās, nogurdinošās apmācībās, atkārtojot vienas un tās pašas kustības, veidojot refleksus. Taču, trenējoties tikai fiziski, pastāv iespējamība kļūt par nejūtīgu kaujas mašīnu. Mūsu kapelāni māca saglabāt cilvēcību un cienīt otru personu. Pat pretinieku. Jo arī pretinieks ir cilvēks. Šīs prasmes ir jāapgūst apmācībās, lai kaujas laukā nekļūtu par zvēru.

Līdz šim ir veiksmīgi izdevies izvairīties no ticības strīdiem pašu kapelānu starpā. Kā viņi to panāk? Pasmejoties par sevi un pieņemot vienam otru. Dažreiz tas nav viegli. Tomēr citu Eiropas valstu armijas kapelāniem mūsējie ir labs starpkonfesionālās sadarbības paraugs. Šobrīd viņi pārstāv katoļus, luterāņus, baptistus un pareizticīgos, taču pastāv iespēja, ka nākotnē var pievienoties kolēģi no citām tradicionālajām konfesijām.

 Kā norāda Uģis, kapelāni neizmanto savu virsnieka statusu, lai kādu sodītu. Ja karavīrs aizietu pie sava vienības vadītāja un pastāstītu par kādām iekšējām cīņām, tas varētu samazināt viņu izredzes uz paaugstināšanu. Savukārt armijas garīdznieki uzklausa un pamāca, bet nenosoda. Tādēļ daudzi karavīri, kuri savu vecāku vai vecvecāku spiediena dēļ ir sākuši apmeklēt konsultācijas pirms kāzām, vēlāk šīs sarunas ar garīdznieku sāk uztvert kā kaut ko vērtīgu un vajadzīgu, nevis vairs uzspiestu. Interesanti, ka Ruslans ir vadījis vairākas kāzas, kad jaunie vīri ir ģērbušies armijas drēbēs, nevis uzvalkos. Un vēl pēc tam bijušie karavīri no citām Latvijas malām dodas uz Ādažu kapelu, lai savus bērnus nokristītu šeit, „savā” dievnamā.

Viens kapelāns traģiski gājis bojā

Nākotnē tiek plānots piesaistīt devīto garīdznieku gaisa spēkiem. Savukārt jau šobrīd notiek sadarbība ar Zemessardzi, kurā darbojas citi, brīvprātīgie kapelāni – Alūksnē, Saldū, Valmierā un Rīgā. Brīvprātīgo kapelānu struktūra ir pārņemta no Igaunijas, kur tā strādā ļoti veiksmīgi. Notiek sadarbība arī ar citām struktūrām. Piemēram, armijas garīdznieki tiek aicināti uz Policijas koledžas izlaidumiem vai zvēresta došanu.

 Ēkā, kur šobrīd atrodas Ādažu kapela, pirms desmit gadiem bijusi kafejnīca ar spēļu automātu. Apvienojot karavīru iniciatīvu un priekšniecības atbalstu, padomju laikos celtā būve pārveidota. „Liepājas Metalurgs” uzdāvinājis bronzas zvanu tornim. Katoļu kardināls Jānis Pujāts – Krustaceļa attēlus. Pareizticīgo baznīca dāvājusi Dievmātes ikonu un svečturi. No gleznotāja Jāņa Anmaņa pastāvīgā glabāšanā saņemta viena lielizmēra glezna. Savukārt logus rotā unikālas mākslinieka Luda Danilāna radītas līmplēves ar kristīgo simboliku, kuras šo desmit gadu laikā nav zaudējušas skaistumu. Labu paraugu citiem paradījis komandieris Ainārs Ozoliņs – viņš bijis pirmais virsnieks, kurš šajā kapelā salaulājies un nokristījis savus bērnus. Katoļu Mises šeit notiek katru svētdienu. Pareizticīgo dievkalpojumi – katru otro svētdienu. Savukārt luterāņi dodas uz kādu no trim netālu esošajām baznīcām. Ādažu kapela ir atvērta nepārtraukti. Tāpat armijas kapelas ir arī Cēsīs, Alūksnē un Liepājā.

Atjaunotās republikas armijā ir viens kapelāns – moceklis. Amerikānis Andrew Joseph Rush (1959. – 2004.) kopš 1996. gada dzīvojis mūsu zemē un kalpojis kā Agape Latvija militārās misijas darbinieks. Viņš bijis sirsnīgs un pazemīgs, ar lielu mīlestību sludinājis Dieva vārdu. Būdams atvērts, viņš bijis arī ievainojams. Kāds obligātā militārā dienesta karavīrs pie viņa aizgāja uz mājām un laupīšanas nolūkā viņu nogalinājis. Slepkava vēlāk ticis atzīts par garīgi nepieskaitāmu. Šī traģēdija satriekusi Latvijas armijas kapelānus. Taču būtiskais nav mainījies – viņi joprojām ir atvērti un pieejami, vienmēr gatavi kalpot mūsu bruņoto spēku karavīriem.

Elmārs Pļaviņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns.

 Esmu NBS kopš 1997. gada. Kopā ar karavīriem ir piedzīvoti daudzi ļoti emocionāli mirkļi. Ir vajadzējis tuviniekiem paziņot, ka viņu vīrs vai dēls gājis bojā, tāpat ir nācies pavadīt Mūžībā vairākus, kuri krituši starptautiskajās operācijās. Taču esmu arī laulājis savus karavīrus un piedalījies bērnu iesvētībās vai kristībās. Vienmēr īpaši bijuši brīži, kad piedalījos starptautiskajās operācijās, garīgi stiprinot dienošos.

 Liels paldies komandieriem un karavīriem par viņu atbalstu, palīdzot kapelāniem izpildīt savus uzdevumus. Tāpat pateicos tuviniekiem, kuri palīdz mūsu karavīriem būt labākiem savās specialitātēs. Īpašs paldies psihologu dienesta vadītājam Vilnim Černavskim un pārējiem psihologiem par ciešo sadarbību un atbalstu.

Ruslans Markēvičs, kapteinis. Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljons.

 Sava desmit gadus ilgajā dienesta esmu bijis pilna laika misijās Irākā un Afganistānā. Tāpat katru gadu braucu pie ārzemēs dienošajiem Latvijas karavīriem, it sevišķi Ziemassvētkos un Lieldienās. Ar viņiem izveidotas ļoti labas attiecības. Runājam par ģimeni un nākotni. Daudzi grib laulāties baznīcā un kristīt savus bērnus. Spilgtā atmiņā palicis gadījums, kad starptautiskās misijas laikā kristīju karavīru. Pasaucu ugunsdzēsējus, kuri atveda ūdeni, un starp divām bruņumašīnām novietojām lielu telti.

Laimnesis Pauliņš, civilais darbinieks. Alūksnes Kājnieku skola un Cēsu instruktoru skola.

Par kapelānu nolēmu kļūt, pateicoties pašreizējā virskapelāna Elmāra Pļaviņa labajam paraugam. 1996. gadā es biju sācis dienēt Izlūkdesanta bataljonā un jutu aicinājumu palīdzēt Elmāram. Septiņus gadus kā garīdznieks kalpoju Jūras spēkos, un tagad to daru militārajās skolās. Dienesta laikā esmu veidojis karavīru grupas, vakaros lasot Bībeli un kopīgi lūdzoties. Aicinu karavīrus to darīt arī tagad, jo viņi, visu laiku esot blakus cits citam, vislabāk izprot viens otra grūtības. Šobrīd esmu civilais darbinieks – nenēsāju formastērpu, tomēr esmu pakļauts savas vienības komandierim.

 Uģis Brūklene, virsleitnants. Mācību vadības pavēlniecības vecākais kapelāns un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns.

Dienot Robežsardzes mācību centrā, atbildēju par lazareti. Tolaik palīdzēju vietējam kapelānam, rīkoju lazaretē Bībeles studijas. Vēlāk dienēju Ludzas robežsardzes bataljonā. Latvijas Universitātē un Lutera akadēmijā ieguvu izglītību pedagoģijā un teoloģijā. Tad trīs gadus palīdzēju Īrijā dzīvojošajiem latviešiem, un tagad, pēc virskapelāna mudinājuma, esmu atgriezies armijā. Man kā kapelānam ļoti palīdz aktīva kristīgā dzīve – esmu luterāņu mācītājs. Savā draudzē saņemu garīgu stiprinājumu, kas ļauj labāk kalpot karavīriem. Kapelāns bez spēcīgas garīgās dzīves sabruktu, it sevišķi, piedaloties starptautiskajās misijās un piedzīvojot posttraumatisko stresu. Tādēļ atdodu savu kalpojumu Dieva rokās.