Peldošais zemnieks Lauris Ļubka – iedvesmojošs piemērs pienākuma apziņai un Latgales attīstībai

“Es vienmēr palikšu Latgalē,” saka zemnieks un ģimenes kokapstrādes uzņēmuma “Lūsēni” izpilddirektors Lauris Ļubka. Negaidīto slavu atnesis video, kurā viņš peld savā applūdušajā kviešu laukā. Iedvesmojošā sarunā ar Interesanti.eu Lauris pauž savas domas par Latgales attīstību un uzņēmējdarbības iespējām novadā. Kā arī – par to, ka dažkārt ir labāk sekot pienākuma apziņai, nevis ļauties sapņiem.

Čaklums + investīcijas = veiksmīga uzņēmējdarbība Latgalē

Laura tēvs Andris Ļubka sācis uzņēmējdarbību tukšā vietā. 1995. gadā sākts ražot celtniecības un taras dēļus gan vietējam, gan Lielbritānijas, Ungārijas un Spānijas tirgum. Uzcītīgi saimniekojot un gudri investējot, kokapstrādes uzņēmums “Lūsēni” attīstījies. Šobrīd šis Kārsavas novada Mežvidu pagastā bāzētais uzņēmums nodarbina 70 darbiniekus un mēnesī saražo 700m³ produkcijas (galvenokārt logu un durvju brusas, mēbeļu plātnes un garumā audzētus dēļus).

Bet kā radies kviešu lauks, kurā nofilmēta slavenā pelde? Vispirms latgaliskais čaklums mudinājis paralēli kokapstrādei uzsākt arī meža apstrādi. Reizē ar meža teritorijām iepirktas arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes. 2005. gadā bijis sakrāts tik daudz lauksaimniecības zemes, ka šķitis loģiski uzsākt zemnieku saimniecību. Iegādāta traktortehnika, augsnes apstrādes tehnika un citas iekārtas. Lai labāk apgūt Eiropas Savienības struktūrfondus, Lauris 2012. gadā nodibinājis pats savu zemnieku saimniecību. Tagad kopā ar tēvu viņš apsaimnieko ap 1000 hektārus. Tajos tiek audzēti kvieši, mieži, pākšaugi un rapši, bet bioloģiskā veidā – arī auzas, zirņi un griķi.

Cenšoties attaisnot tēva cerības, atrasts īstais aicinājums

Latvijas Lauksaimniecības Universitātē Lauris apguvis būvinženiera kvalifikāciju. Veiksmīgi pabeigts bakalaurs. Taču, kad maģistratūras pēdējā gadā bija palicis nedaudz laika līdz diplomdarba izstādei, viņš pametis studiju, lai, sarežģīto apstākļu spiests, atbalstītu tēvu. Gan zemnieku saimniecībā, gan kokapstrādes uzņēmumā toreiz pietrūcis darba roku. “Nostrādāja pienākuma apziņa,” tagad saka Lauris. Viņš pametis savu sākotnējo aicinājumu uz būvniecību, lai izpildītu pienākumu. Prāts uzvarējis tā brīža sirds jūtas.

Uz jautājumu, vai tagad nožēlo savu izvēli, Lauris atbild: “Nē, pilnīgi noteikti nē. Sākumā, kad tiecos uz savu sapni būvniecība, tēvs bija saprotošs un mani atbalstīja. Taču tad es pats nolēmu, ka primārā ir nepieciešamība, nevis sapņi. Šobrīd man ir daudz plānu gan zemnieku saimniecībai, gan kokapstrādes uzņēmumam. Ikdienā daru visu iespējamo, lai neliktu tēvam vilties un lai attaisnotu viņa cerības.”

Pienākuma apziņa – ceļš uz patieso vietu dzīvē

Runājot par uzņēmējdarbību un lauksaimniecību dzimtajā novadā, Lauris saka – Latgale iespēju robežās attīstās. Ja cilvēks grib mācīties un apgūt jaunas prasmes, viņš darbu atradīs. Un ne tikai pilsētās! Arī “Lūsēnu” kokzāģētavā šobrīd ļoti pietrūkst operatoru. Tādēļ valstij un pašvaldībai vajadzētu atbalstīt lauku uzņēmumus vismaz ar nodokļu atlaidēm.

Attiecībā uz jauniešiem Lauris ir novērojis, ka viņiem bieži radusies maldīga vīzija par vieglu peļņu. Tas ir aplami. Šādi jaunieši drīz vien “apdedzinās.” Savukārt, sekojot pienākuma apziņai un prātam, ir liela iespēja atrast savu patieso vietu dzīvē.