Ekspresintervija ar Ansi Bogustovu

Ansis Bogustovs ir žurnālists, producents un TV24 personība. Ekspresintervijā Ansis atklāj savas domas par kristietību, citām reliģijām, ekumēnismu, latviskumu un Latvijas sabiedrības unikāli mierpilno dabu.

Padomju varas dēļ atliktās kristības

Ansis Bogustovs: Mana vecvecmamma bija norunājusi man kristības 1976. gadā, kad piedzimu. Bet vecmāmiņai, tekstilmāksliniecei, bija izstāde Maskavā. Mani nenokristīja, jo baidījās, ka cilvēki noskaudīs. Tajā laikā cilvēki dzīvoja bailēs.

Esmu kristīts pieaugušā vecumā. Līdz draudzei aizgāju, kad gribēju kristīt savus bērnus – tātad kristības pieņemšana bija manis paša apzināts lēmums. Esmu Torņakalna luterāņu draudzē. Aktīvi piedalos draudzes retrītos [dažu dienu izbraukums uz kādu klusāku vietu, kur cilvēki pavada laiku klusumā, pārdomās, lūgšanās, ielūkojas sevī – red. piezīme] un meditācijās. Uz mani personīgi labi iedarbojas [autors lieto – rezignē], attīra (pozitīvā nozīmē) gongu meditācijas. Man ir vajadzīgas šīs vibrācijas. Tā ir kristīgi virzīta meditatīva metode. Jā, dažiem cilvēkiem tā var likties pārāk austrumnieciska… bet arī Izraēla atrodas austrumos. Tāpēc man pilnīgi nevietā šķiet diskusija par to, vai kristietība ir pārāk piesūkusies ar lietām no citām reliģijām.

Pastāv iespēja, ka mana dzimta vienā atzarā ir cēlusies no vecticībniekiem. Viņi ieradās Latvijā, jo nevēlējas nodot savu ticību, un šeit varēja dzīvot mierā. Latvija ir kā miera osta; mēs spējām būt atvērti un pieņemt citādo, nepazaudējot sevi.

Starpreliģiju pieredze

Ļoti regulāri, vienu vai divas reizes gadā es nonāku dievturu rituālā. Tas norisinās 3×3 Pasaules Latviešu ģimeņu saietā. Tur es mācos toleranci – es pilnīgi pieņemu to, ka viņiem ir sava reliģija un rituāli. Tomēr es dievturību uztveru ne tik dziļi kā reliģisku kustību, bet gan kā latviskumu.

3×3 ir Amerikā dzimusi kustība, kur runā par latviskumu, patriotiskumu, etnogrāfiskumu, amatu prasmēm, dzimtas pētījumiem, lokālpatriotismu un novadpētniecību. Tajā mēdz notikt gan katoļu un luterāņu dievkalpojumi, gan arī dievturu daudzinājumi. Ja kāds vēlas pētīt ekumēnismu, tad 3×3 ir īstā vieta.

No 9. līdz 16. jūlijam, mēs kopā ar sievu Ludzā vadīsim 3×3 saietu apmēram 400 cilvēkiem. Droši vien piedalīsies arī daudzi latvieši, kas būs no ārzemēm atbraukuši uz Dziesmusvētkiem. Mēģināsim viņus uzrunāt, lai viņi pamana – kas Latvijā ir mainījies pa tiem 10, 15 vai 20 gadiem, kurus viņi pavadījuši ārzemēs. Kas Latvijā nav tāds, kas ir parastā Rietumeiropas valstī.

Pārdomas par ekumēnismu Latvijā un pieredze ar katoļiem

2021. gada rudenī es Ludzā iepazinos ar Rodionu Doļu, kas ir lielisks katoļu priesteris Ludzas draudzē. Viņš ārkārtīgi lepojas ar savu baznīcu un to, ka pirmā Latgales Māra ir tieši Ludzas baznīcā, nevis Rēzeknes centrā.

Rodionam apjautājos par kādu fotogrāfiju, kur viņa rokās ir kokle. Tas ir etnogrāfisks instruments, kurš asociējas ar kādreizējo senlatviešu dievu pielūgšanu. Jautāju Rodionam, vai mēs viņa dievnamā varētu radīt ekumēnismu ar kokles spēlēšanu. Rodions labprāt piekrita un atbildēja – mēs vēl pasauksim vietējo etnogrāfisko kopu “Ilža,” kas uzstājas latgaļu tautastērpos. Ir pašsaprotams, ka tie senie latgaļi, kurus apbērēja šajos indigo zilajos tautas tērpus (uz kuriem, izrakumos atrastiem, balstās “Ilžas” tautastērpi), pilnīgi noteikti nebija kristieši. Taču “Ilžas” kolektīvam, kas mūsdienās uzstājas šajos tautastērpos, šķiet pilnīgi dabiski ieiet savā Ludzas dievnamā, savā drošajā vidē un dziedāt folkloras dziesmas.

Katoļu vidū ir bijušas diskusijas par to, ka priesteris Andris Vasiļevskis savulaik lūdza suitu sievas tautastērpos Aglonā dziedāt “Pie dieviņa gari galdi.” Šajā dziesmā minētā “Mīļā Māra” ir Jaunava Marija, tomēr daudziem tas nav paticis, jo radīja asociācijas ar pagānismu. Alsungas suitu sievas ir kārtīgas katolietes, bet vienlaikus arī īstas latviešu etnogrāfijas sargātājas.

Es daudz iedvesmojos no Alsungas suitu sievām. Viņas reprezentē veidu, kā baznīcā ienāk jauni, citādāki cilvēki. Un kas tad ir draudzes mērķis, ja ne pulcēties un dot viens otram stiprinājumu?

Latvijā valda pasaulē unikāls ekumēnisms

Katros valsts svētkos, kas notiek Doma baznīcā, es sajūtu kaut ko pasaules mērogā unikālu. Lai to paskaidrotu, kā pretstatu minēšu Jeruzalemi. Jēzus kapa vietā Jeruzalemē nav iespējams nekas cits kā kakofonija – kopti dziedās vienlaicīgi ar katoļiem un katoļu dievkalpojums notiks vienlaikus ar armēņiem; katram ir sava teritorija, sava patiesība, un viņi nespēj vienoties. Turpretim Latvijā pāvesta vizītes laikā es redzēju pie viena altāra, šķiet, visas Latvijā pārstāvētās kristīgās konfesijas – tas ir ekumēnisms šī vārda vissaprotamākajā veidā. Neviens nav spiests atteikties no savas patiesības. Latvijā ir īpaša, tikai mums raksturīga kultūrtelpa. Latvijā ir pārstāvētas visas reliģijas, un tas nerada konfliktus.

Pasaulē netrūkst valstu, kur piederība pie kādas reliģijas var nozīmēt nāvi. Mēdzam teikt – nekur nav tik labi dzīvot Latvijā, jo šeit nav zemestrīču. Tikpat labi varam teikt – nekur nav tik labi kā Latvijā, jo šeit valda tik liels miers. Protams, starp dažādu ticību pārstāvjiem Latvijā pastāv skepse un aizspriedumi, tomēr mūsu situācija ir daudz pozitīvāka nekā citur.

Ne katrā valstī būtu iespējams tas, ka pāvests notur dievkalpojumu luterāņu dievnamā, kas ir Doma baznīca. Savukārt mums tas liekas pašsaprotami. Reiz es pat pajautāju arhibīskapam Zbigņevam [Stankevičam] – vai kaut kur pasaulē vēl ir vieta, kur divu konfesiju bīskapi var viens otram pa logu pamāt ar roku? Tāda vieta ir Rīgā pie Jēkaba katedrāles.

Latviešu tolerance tagad ir svarīga Ukrainas kontekstā. Nevienai ģimenei, kas gatava uzņemt bēgļus, neradās jautājumi un pretenzijas pret to, vai viņu mājoklī izmitinātie ukraiņi ir kristieši, nav kristieši vai pieder pie “nepareizās” kristīgās konfesijas.

Latvijā nav iespējama attieksme: “Es ar tevi nerunāšu, jo tu esi katolis, bet es esmu luterānis.”

Kamēr citi būvē žogus, mēs būvējam tiltus

Latvija ir unikāla vieta, kur vārds “miers” nozīmē ne tikai definīciju, bet arī praksi. Jā, bērnībā es dabūju pa muti no krievu puikām par to, ka biju latvietis, un situ viņiem pretim (starp citu, puikām ir jāspēj sist pretim pāridarītājam). Bet tās nav eksistenciālas briesmas. Tās netraucē, piemēram, izaugot veidot kopīgu biznesu.

Staigājot pa Jeruzalemi, man kā latvietim likās šausmīgs sadalījums kvartālos, kur ir ierobežotas iespējas ieiet. Mēs, latvieši, spējam nenodalīt cilvēkus geto. Piemēram, viduslaikos, kad Eiropā ebreji tika padzīti no pilsētām, Latvijā viņi varēja dzīvot mierā (protams, ar tā laika standarta ierobežojumiem).

Savukārt Svētajā zemē Izraēlā ir uzbūvēta siena pret citādi domājošajiem palestīniešiem. Viens no Holokausta produktiem bija Berlīnes mūris, kas bija 4 metrus augsts. Savukārt tagadējā siena, kuru Holokausta upuri bija uzbūvējuši pret palestīniešiem, ir 8 metrus augsts.

Mani šokē, cik viegli cilvēkiem ir uzbūvēt žogu. Lai uzbūvētu žogu, vajag tikai divus stabus un dēļus pa vidu. Lai uzbūvētu tiltu, vajadzīgas inženierzinātnes, lai tilts netiktu aizskalots.

Mēs Latvijā esam unikāli pasaulē ar savu ekumēnismu. Latvija ir unikāls sakausējums, kura ķīmisko formulu mēs pietiekami neizprotam.

Latvieši nevienam nekad nav uzbrukuši. Ja kāds latvietis ir kaut kur uzbrucis, tad viņš bija iesaukts kāda ķeizara vai vēl trakāka cilvēka armijā. Un senlatviešu cīņas ir pārāk tālā pagātnē, lai tās ņemtu vērā mūsdienu kontekstā. Vai daudzas tautas pasaulē spēj lepoties ar to, ka ar savu patiesību neesam nevienam uzbrukuši? Mēs esam izkopuši savu patiesību, esam paņēmuši to, kas mums der.

Latvija jau sen nav nekāda atpalikusi Austrumeiropa. Latvija ir ļoti moderna, sirsnīga, cēlsirdīga valsts, kas vērtību sistēmā ir spējīga ātrāk un jūsmīgāk nekā citi reaģēt uz karu. Latvieši neapgalvo, ka mums ir vērtības, vēlāk atrodot ieganstu tās neapliecināt. Mūsu darbi patiešām saskan ar vārdiem. Mēs gan ar vārdiem sludinām mieru, demokrātiju un iekļaušanu, gan arī praktiski ziedojam Ukrainai varbūt pat lielāku savu militārā budžeta daļu nekā varētu atļauties.

Intervija veikta saistībā ar “Global Leadership Summit” (GLS) Latvija Vadītāju konferenci, kur Ansis Bogustovs bija moderators. GLS ir 55 valodās tulkots un 110 valstīs pārraidīts līderu samits, kas ik gadu norisinās arī Rīgā. GLS Latvija Vadītāju konference apmeklēta sadarbībā ar starpkonfesionālo mediju par kristiešu dzīvi TUVUMĀ.