Iveta Everte jau gadiem ilgi spēlē vijoli tunelī. Intervijā blogam Interesanti.eu viņa pastāstīja par savu ceļu uz ielu muzikantes karjeru, par nozares bīstamībām un pozitīvu novērtējumu no klausītājiem.
Mūzika kopš bērnības
Vecāki sešu gadu vecumā mani aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas skolas sagatavošanas nodarbībām. No septiņu gadu vecuma es tur jau mācījos. Izvēlējos vijoli, kaut gan tolaik vēl man pašai vēl nebija lielas saprašanas par to, ko esmu izvēlējusies. Mācības tur man nepatika, tostarp vijoles un it īpaši klavieru spēle. Vēl tagad murgos dažreiz to redzu.
Pēc 7. klases aizgāju uz parastu vidusskolu un uz Jāzepa Mediņa mūzikas skolu. Tur bija pavisam cita atmosfēra, un man sāka rasties interese par mūziku. Mācīties patika, bet zināju, ka ar mūziku savu nākotni nesaistīšu – nepatika tas, ko un kādā veidā pasniedzēji prasīja izpildīt.
Man ļoti maz kas patīk no klasiskās mūzikas. Cita interese par mūziku man ir, kopš sapratu, ka varu nospēlēt savas mīļākās dziesmas un kaut ko no roka. Varu mūziku spēlēt tā, kā to jūtu. Tunelī cilvēki dzird, ka spēlēju “ar dvēseli,” un līdz ar to no viņiem saņemu pretī daudz pozitīvā.
Muzicēšana uz ielas un tunelī
Man bija pazīstami muzikanti, kuri muzicēja uz ielas, tāpēc nolēmu pamēģināt. Sākumā iemācījos melodijas 20 dziesmām, kas pašai patika.
Pirmajā reizē bija ļoti grūti uz ielas nostāties un sākt spēlēt, bet pēc tam domāju, kādēļ gan agrāk nesaņēmos.
Peļņu nekad nevar paredzēt. Aukstajos mēnešos, ja temperatūra ir zem -10, es nespēlēju. Tāpat nespēlēju arī tad, kad ir siltāks, bet pūš vējš – tad jau pie pus dziesmas pirksti tā nosaluši, ka tos nejūt. Tiesa, savulaik esmu arī tā spēlējusi.
Bīstamākais gadījums – klausītājs ar ieroci
Kādreiz nēsāju līdzi elektrošoku, bet pēdējos gados vairs nē. Garāmgājēji palīdz un iesaistās, ja redz kādu, kurš neadekvāti uzvedas un man traucē.
Bīstamākā situācija bija tad, kad stipri iereibis vīrietis pienāca pie manis, iedeva naudu un pasūtīja dziesmu, jo viņam bija dzimšanas diena. Mani klausoties, viņš izvilka priekšmetu, kas izskatījās pēc pistoles, un sāka tēmēt uz garām ejošiem cilvēkiem. Tajā brīdī, kad spēlēju un man blakus stāvēja cilvēks acīmredzami neadekvātā stāvoklī ar ieroci, bija šoks. Nezināju, ko darīt, un turpināju spēlēt. Pēc tam viņš ātri aizgāja. Tā kā tunelī ir kameras, pāris minūšu laikā ieradās policija un devās viņu meklēt.
Novērojumi par klausītājiem un garāmgājējiem
Spēlējot tunelī, ar negatīvu attieksmi nākas sastapties reizi mēnesī vai vairākos mēnešos. Kāds, kuram kaut kas nepatīk, saka man – ko es te ubagoju, lai eju strādāt vai tamlīdzīgi. Parasti tās ir vecākas sievietes. Saproti, ka šiem cilvēkiem dzīvē iet grūti, un es uz to nereaģēju. Laimīgs cilvēks, ja arī mana mūzika nepatīk, vienkārši paies garām.
Vēl esmu ievērojusi, ka vizuāli ļoti sakopti cilvēki dārgās drēbēs iet garām, pat nepaskatoties uz mani. Savukārt citi, kas ir melnām rokām un saplēstos apavos, iedod man piečuku. Esmu ļoti pateicīga visiem, kas mani atbalstījuši gan ar pozitīvām emocijām, gan ar materiāli.
Pirms laiciņa bija ļoti patīkams notikums, kad tūristi man iedeva smaržas. Paskatījos, ka tās maksā ap 50 eiro. Tas ir visforšākais, ko man jebkad kāds tunelī iedevis.
Interesantas nianses ielu muzikanta ikdienā
Tuneļu muzikantiem ir jāsargā sava vieta no citiem muzikantiem – tā mums gandrīz visiem ir vienīgais ienākumu avots un darba vieta. Mums laiks ir sadalīts, lai nebūtu tā, ka vairāki muzikanti atnāk vienā laikā. Ejam katrs savā laikā, kā uz darbu.
Spēlējot tunelī, bieži netālu ir cilvēki, kas ubago. Viņi mani netraucē, tomēr ir bijušas reizes, kad nostājas man tuvāk, un no viņiem ļoti smird. Vienreiz es palūdzu šādu vīrieti aiziet tālāk, sakot, ka viņš ļoti smird un man ir slikti no tā. Vīrietis lielām acīm uz mani skatījās un pārjautāja “Es smirdu?,” it kā būtu tikko nomazgājies un pats tīrākais cilvēks pasaulē.
Foto galerija portālā Facebook: šeit.