Latvijas un Itālijas kopražojuma filma “Māsas” ir režisores un scenārija autores Lindas Oltes spēlfilmas debija. Režisore stāsta par centrālajām savas filmas tēmām – bērnu dzīvi Latvijas bērnunamos un adopciju.
Filmai “Māsas” ir bijuši lieliski starptautiski panākumi. Varšavas Starptautiskajā kinofestivālā, kura noslēgums bija 2022. gada 22. oktobrī, Lindas Oltes filmai tika piešķirta galvenā godalga konkursā Competition 1-2, kas veltīts režisoru pirmajām un otrajām filmām. Turklāt, “Māsas” ieguva arī starptautiskās kinokritiķu žūrijas balvu par labāko Austrumeiropas debiju. Filmas pirmizrāde Latvijā bija 2022. gada 20. oktobrī, un filma kinoteātros bija skatāma no 21.oktobra.
Aizraujošais sagatavošanās laiks
Linda Olte: No brīža, kad radās ideja par filmu “Māsas,” līdz filmēšanas sākumam pagāja apmēram pusotrs gads. Tas bija ļoti aizraujošs laiks – jutos kā detektīvā, veicot izpēti.
Kopā ar operatoru daudz apmeklējām bērnunamus. Tikāmies ar bērnunamu audzēkņiem un ar darbiniekiem, kā arī ar mammām, kuras kādu iemeslu pašas par saviem bērniem parūpēties nevar.
Bērniem vadījām meistarklases par to, kā tiek uzņemts kino. Tas man deva labu iespēju bērnus novērot un ar viņiem sadraudzēties.
Pēc tik rūpīga sagatavošanās darba, sākoties pašai filmēšanai, palika vien nianses, ko koriģēt, un parādījās iespējas, kad ļauties spontāniem lēmumiem.
Filmas tēma – balstīta uz patiesiem notikumiem, taču ne personīgā Lindas Oltes dzīves pieredze
Filmas tēma nav saistīta ar manu personisko pieredzi, jo uzaugu foršā ģimenē ar mammu, tēti un divām māsām. Vienmēr biju atbalstīta un iedrošināta. Tātad mana bērnība bija pilnīgs pretstats tam, kas notiek filmā.
Pirmā saskarsme ar bērnunama bērniem man bija tad, kad 16 gadu vecumā kā brīvprātīgā piedalījos Viljama Šulca misijas “Pakāpieni” rīkotajās bāreņu nometnēs. Vēlāk kā viesģimene draudzējos ar vienu puisīti. Diemžēl toreiz man pārāk neveicās. Lai gan biju ar atvērtu sirdi, centos dot maksimālo un parādīt bērnam ģimenes dzīvi, tomēr atsevišķas epizodes radīja šaubas par to, vai ir kāda jēga maniem upuriem un pūlēm. Atšķirībā no mūsdienām, tolaik audžuģimenēm nebija atbalsta biedrību un cilvēku, ar kuriem aprunāties.
Audžuģimeņu maiņa – traumatiska pieredze
Pēdējos gadus Latvijā esam gājuši uz deinstitucionalizācijas plāna izpildi – lai Latvijā vairs nebūtu bērnunamu un lai visi bērni būtu ievietoti ģimenēs. Tā ir brīnišķīga ideja. Tomēr realitāte nav tik spoža.
Daļu bērnu mēdz pēc laika izņemt no audžuģimenes un pēc tam pārlikt otrajā audžuģimenē, dažus pēc tam vēl trešajā un ceturtajā. Bērnam tas ir ļoti traumatiski. Esmu dzirdējusi dažādus stāstus no bērniem, ka ģimenes viņus kalpina vai pieņem pabalstu dēļ, bērni lūdz, lai viņus liek atpakaļ bērnunamā, kas ir pazīstama un nosacīti droša vieta.
Strīdus ābols – adopcija uz ārzemēm
2021. gadā Latvijas Republikas Saeima aizliedza adopciju uz ārvalstīm, izņemot uz tām, ar kurām ir noslēgts divpusējais līgums, kā Lietuva, Igaunija, Polija, Krievija, Baltkrievija, Kirgizstāna un Moldova. Tomēr pēdējos vairāk nekā desmit gados absolūtais vairākums bērnu adoptēti uz ASV un atsevišķām Eiropas valstīm, taču ne uz tām, ar kurām ir noslēgti divpusējie līgumi.
Nojaušu, ka iemesls varētu būt – paturēt savus bērnus Latvijā. Bažas par to, ka nav iespējams izsekot, kā klājas tiem bērniem, kuri adoptēti uz ASV.
Filmas laikā iepazinos ar pusaudžiem, brāli un māsu, kam abiem bija iespēja tikt adoptētiem uz ASV. Viņu dzīvēm sekoju līdzi. Brālis piekrita doties uz ASV un tagad no neirotiska puiša, kuram jādzer daudz zāļu savu emocijai savaldīšanai, ir kļuvis par motivētu jaunu cilvēku ar labām sekmēm skolā. Savukārt māsa palika Latvijā un ikdienā pieņem ne tās labākās izvēles.
Šajā jautājumā eksistē divas frontes. Ir vieni, kas ir piedzīvojuši brīnišķīgus piemērus, kad bērni ir izmainījušies uz labu, un nespēj saprast, kāpēc adopcija uz ārzemēm ir aizliegta. Savukārt otrā fronte nedzird labos stāstus un negrib bērnus nekur laist prom. Žēl, ka šajā ziņā neesam gana nobriedusi sabiedrība un neprotam komunicēt. Jo vērtīgi argumenti noteikti ir abām frontēm.
Pozitīvās tendences
Filmas izveides laikā sajutu, ka bērnunamu vadītājiem un darbiniekiem ir liels birokrātiskais slogs. Kad ciemojos pie bērnunamu vadītājām, sarunas laikā parasti daudzkārt zvanīja telefons, un vadītājas bija spiestas attaisnoties par nenodotām atskaitēm. Viena no bērnunamu direktorēm, ar kurām filmas izpētes laikā tikos, neizturēja un aizgāja no darba bērnunamā izdegšanas dēļ.
Par laimi, vērojamās tendences ir kopumā pozitīvas. Ir labi, ka atbalsta centros audžuģimenes var iziet apmācības. Apmācības ļauj sasniegt pavisam citu līmeni nekā to, kāds bija man, kad pirms vairāk nekā desmit gadiem centos iztikt tikai ar labo gribu. Mūsdienās audžuģimenēm jāapmeklē kursi, kas palīdz saprast, ka aiz katras bērna uzvedības ir kāda vajadzība, kas savukārt radusies no līdzšinējās pieredzes.
Cerības uz empātiju
Es ceru, ka filma rezonēs ar skatītāju – ļaus viņiem pēc iziešanas no kinoteātra būt citādākiem nekā viņi pirms tam. Ceru, ka tā veicinās empātiju.
Piemēram, ja veikalā redzam bērnu, kurš “liek ko kabatā,” mums kā godīgiem pilsoņiem uz to ir jāreaģē. Tomēr pēc filmas noskatīšanās varētu būt lielāka skaidrība – kas šis, iespējams, ir par bērnu. Ceru, ka būsim vērīgi pret otru un nepaskriesim viens otram garām.
Arī mana nākamā filma būs veltīta tēmai, kurā vajadzīga empātija – par neauglību. Tā būs par četrdesmitgadnieku pāri, kam viss dzīvē ir – tikai nepiesakās bērniņš. Dzenoties pēc bērna viņi gandrīz pazaudē viens otru.
Lauris Krolis tikās ar Lindu Olti kā TUVUMĀ.lv komandas pārstāvis starptautiskajā līderības pasākumā “Global Leadership Summit.” Tā lekcijas tiek tulkotas 55 valodās un pārraidītas klātienes un tiešsaistes pasākumos vairāk kā 110 valstīs. Nākamā “GLS Latvija” vadītāju konference notiks 2023. gada 1. un 2. decembrī. Biļetes jau ir nopērkamas https://www.glslatvija.lv.