Veidojot 21. gadsimta lībiešu identitāti

Dalies ar saviem draugiem!

Lībieši ir viena no divām Latvijas pamattautām. Viņi mums dāvājuši garšīgos sklandraušus, teiksmaino zilo govi un tautasdziesmu “Pūt, vējiņi.” Dažiem šķiet, ka par šo tautu var runāt vienīgi senas vēstures kontekstā. Pretējās domās ir Linda Zonne – Zumberga (28). Jaunā sieviete vēlas dziļāk atklāt 21. gadsimta lībiešu identitāti un tic, ka tas ir tiešā mērā atkarīgs no viņas un citu lībiešu entuziasma.

Lībiskais kļuvis par identitātes daļu

Par vienu no visskaistākajām vietām uz zemes Linda uzskata dzimto Rīgu. Šeit viņa pavadījusi bērnību – brīnišķīgo dzīves posmu, no kura nāk atmiņas par sarunām ģimenē, kad ticis stāstīts par tās Vidzemes lībiešu saknēm. Bērnībā radi reizēm saukājuši Lindu par “mazo lībietēnu,” jo tieši viņai starp visiem radiem gadījies savākt vistumšākos gēnus.

Pieaugot viņu saistīja vēsture un tradīcijas. Daudzas vasaras pavadītas Rīgas Skolēnu pils Arheoloģijas pulciņa vasaras nometnē. Reiz šajā nometnē, ar citām meitenēm apspriežot savas lībiskās saknes, viņai pastāstīja par valodas kursiem. Jau septembrī Linda sākusi tos apmeklēt. Pakāpeniski pieaudzis lībiešu paziņu un pēc tam arī draugu loks. Lībiskais ticis pieņemts kā aizvien lielāka identitātes daļa. Linda tad arī kļuvusi par Līvu savienības biedri.

Ik dienu kaut pāris vārdus lībiski

Kopš neatkarības atgūšanas entuziasti ir gana daudz darījuši vēstures un tradīciju atspoguļošanai. Ir rīkoti koncerti, pasākumi, ekspozīcijas, izdotas grāmatas un bukleti. Bet laika gaitā šāda pieeja sākusi Lindu nedaudz kaitināt. Kāpēc nevarētu vest kultūru uz priekšu? Daļai tautiešu ir bail šos procesus attīstīt, jo – kurš gan ir pietiekami lībisks, lai būtu cienīgs to darīt? Tāpat daudziem latviešiem varētu nepatikt, ja kāds ķīnietis sāktu attīstīt latviskās tradīcijas. “Mums trūkst 21. gadsimta lībieša paraugmodeļa,” atzīst Linda.

Ko darīt? Viens no uzdevumiem – runāt. Nereti dzirdēts, ka kāds neatzīst sevi par lībieti, jo nerunā šajā valodā. Linda uzskata – iesākumā pietiek, ja ik dienu kaut mazdrusciņ parunā lībiski. Šo domu viņa izvērtusi “Līvõ kēļ” lapā portālā Facebook. Lai lībiskais dzīvotu, vajadzīgs entuziasms. To var veicināt, izveidojot 21. gadsimta lībieša identitātes “komplektu.” Kā labu piemēru laikmetīgās mākslas attīstībai Linda piemin Elizabetes Lāces eksperimentālo arfas albumu “Mōaigā,” kurā iekļautas muzikālas kompozīcijas, teksti un fotogrāfijas.

Lībiešiem ir nākotne, ja paši to radīsim

“Lībiskais – tas ir daļa no manis,” Linda saka. “Apkārt esošos lībiešus uztveru kā ģimeni. Esot ar viņiem kopā dažādos pasākumos, šķiet, ka mūs vieno kas īpašs.” Tas vieno Lindu arī ar viņas vīru, kam ir Kurzemes lībiešu saknes. Viņa cer, ka pašlaik divus gadus veco dēliņu izdosies izaudzināt ar lībisko identitāti.

“Lībiešu tautai ir nākotne, ja mēs paši to radīsim!” pārliecināta Linda, kura šobrīd darbojas kā valodas skolotāja bērnu vasaras nometnē “Mierlinkizt” un dzied ansamblī “Nurmorkestõr.” “Manuprāt, Līvu savienībai, kas ir lielākā tautiešus apvienojošā organizācija, jāveic organizēta identitātes atjaunošana. Jāizstrādā aktīvs darbības plāns, iesaistot visus organizācijas biedrus, deleģējot tiem uzdevumus un regulāri komunicējot. Tādējādi nostiprināsies lībisks sociālais tīkls, kas darbosies kā rāmis tālākai lībiskas lībiešu tautas pastāvēšanai.”