Emocionālā intervijā par savu ceļu uz augsti apmaksātu darbu pasaulē lielākās sporta preču kompānijas „Nike” birojā Nīderlandē un atpakaļ pie ģimenes Latvijā stāsta 24 gadus vecā Rūta Ungure. Viss sākās ar nepareizās augstskolas izvēli. Tālāk sekoja simtiem neatbildētu CV pieteikumu, saskare ar krāpniecisku kompāniju, bankas kredīts un apņemšanās nekad vairs neatgriezties Latvijā. Tagad Rūta ir atpakaļ pie ģimenes. Viņa zina patiesību par to, kas ir laime, un jūtas apņēmības pilna no dzīves pieprasīt savu daļu.
Neveiksmīga augstskolas un profesijas izvēle
Kāpēc izvēlējies studēt vācu filoloģiju?
Sākumā ļoti vēlējos kļūt par psihologu, jo man padodas izprast cilvēka emocijas un to, kā dažādi notikumi ietekmē personību. Tomēr neredzēju iespēju sevi realizēt, arī vecāki mani atrunāja. Vācu filoloģiju izvēlējos, jo, pirmkārt, biju mācījusies skolā ar padziļināto vācu valodas novirzienu, un, otrkārt – lielākajai daļai cilvēku šī valoda ļoti nepatīk sarežģītās gramatikas un skanējuma dēļ.
Cik patiess izrādījās Tavs redzējums par darba iespējām pēc studiju beigšanas?
Man dziļi riebās literatūrzinātne un valodas vēsture, bet interesēja tulkošana un interpretēšana. Tulkošana tika piedāvāta Latvijas Universitātē un Ventspils augstskolā. Sākotnēji domāju, ka ērtāk būs izbraukāt uz LU, man negribējās pārcelties uz Ventspili. LU ieguvu bakalaura grādu vācu filoloģijā un kontrastīvajās studijās angļu valodā. Diemžēl tikai vēlāk sapratu, ka tā nebija pareizā izvēle. Lai arī programma solīja visnotaļ interesantas un daudzpusīgas iespējas, jau otrā gada pirmajā pusē viss pajuka. Studijas neradīja prieku, un nebija interesantas atšķirībā no stundām skolā. Turklāt, lai arī programmai pēc plāna trešajā semestrī vajadzēja sadalīties atbilstoši izvēlētajam novirzienam, nekas no tā nenotika. Profesore aizgāja pensijā, un rezultātā bez izvēles iespējām visiem tika tikai literatūrzinātne. Biju ļoti vīlusies. Man patīk lietas, kuras dzīvē reāli var pielietot, nevis teorija. Tad sākās ekonomiskā krīze, satiku savu topošo vīru, pieteicās mazulītis, un paņēmu akadēmisko gadu. Kad pēc gada atgriezos, viss atkal bija kājām gaisā. Mierīgi, kaut arī neapmierināti izēdu to mācību putru. Lai arī mācību plāni neiznāca tādi, kādus es tos vēlējos, esmu ļoti pateicīga jaukajiem un saprotošajiem pasniedzējiem.
Darba pieredzes trūkums traucē strādāt Latvijā
Pastāsti par savu darba pieredzi Latvijā.
Studiju laikā ik pa brīdim strādāju ar tulkojumiem un pasniedzu privātstundas. Pēc studiju pabeigšanas nevarēju atrast nekādu oficiālu darbu, jo īsti nebija laika, vēlējos atpūsties, un mazulītis prasīja lielu uzmanību.
Vienu reizi izmisumā uzķēros uz „studentu darbu” ar angļu valodas zināšanām. Kā izrādījās vēlāk – virtuālā prostitūcija – pasūtīju visus pie velna jau pēc pāris dienām. Aizsūtīju pārsimts darba sludinājumus. Piedāvāja darbu atkal… šaubīgā iestādē, kur it kā vajadzēja nodarboties ar pārdošanu. Ja ir pārdošanas pieredze ASV un ļoti labas angļu valodas zināšanas – pieņemsim. Sieviete, kas vadīja interviju, runāja baisā angļu valodā ar spēcīgu akcentu. Pameklējusi informāciju par firmu, atklāju, ka tas atkal bija kārtējais „zelta kalnu kantoris”. Citās vietās atbilde bija viena – jums ir pārāk maz pieredzes. Izlēmu nodarboties ar angļu un vācu valodas privātstundu pasniegšanu kā pašnodarbināta persona uz pilnu slodzi, kā arī turpināt tulkošanu. Lai arī bija konkurence, cilvēki atradās, un ienākumi sanāca stabili un pietiekami, lai varētu nopirkt ko ēst un samaksāt rēķinus.
Varbūt Nīderlandē uzzināšu, kas ir laime?
Kā nolēmi doties uz Nīderlandi?
Uz Nīderlandi braukt izlēmu spontāni. Jutos ļoti nelāgi, valsts likās depresīva, viss slikts, ārsts pamudināja mainīt vidi, izmēģināt savus spēkus, kur vēlos; bez tam vīrs pazaudēja darbu. Uznāca lielas dusmas uz visu pasauli, jo neviens neko negribēja mainīt, likās, ka visa dzīve ir strupceļā un es vēlējos no tā izbēgt. Es negribēju darbu, kur man būtu jāpako kaut kādas sēnes kastēs, jo vērtēju savas zināšanas augstāk.
Kā Tev izdevās atrast darbu Nīderlandē?
No sākuma zvanīju visām Nīderlandes darba aģentūrām, kuras biju atrakusi interneta dziļumos, meklēju vietu, kur palikt. Aģentūras negribēja sadarboties, jo man vajadzēja dzīvot tur uz vietas, bija jābūt BSN nummuram un bankas kontam, kā arī pastāvīgai dzīves vietai Nīderlandē. Lai varētu uzsākt šo nākamo soli, mana mamma nokārtoja aizņēmumu, lai pirmos 2 mēnešus varētu nomaksāt īri, pārtiku un atsevišķus ceļa izdevumus.
Vai ģimene sākumā nelika šķēršļus Tavai iecerei?
Mana ģimene atbalstīja manu vēlmi doties ārpus Latvijas, jo tajā brīdī situācija tiešām likās visnotaļ sarežģīta. Vīra vecāki to uztvēra ļoti negatīvi, jo tas bija pārāk spontāns satricinājums viņu dzīvē, jūs jau zināt to seno latviešu parunu par mātēm… Tā likās vienīgā loģiskā iespēja. Vīrs, lai arī ļoti noskumis, pieņēma manu lēmumu. Kalām plānus par dzīvi ārpus Latvijas (vismaz kādu laiku). Vīrs arī būtu gribējis braukt man līdzi, bet nebūtu pieticis līdzekļu, lai mēs visi varētu doties prom.
Nīderlandē ir zemākas pārtikas cenas
Uz cik ilgu laiku biji domājusi aizbraukt?
Man nebija nekāds konkrēts termins. Tajā brīdī domāju – palikšu Nīderlandē pavisam, apgūšu holandiešu valodu (kuru biju jau sākusi mācīties), iekārtošu nodrošinātu dzīvi. Pirmos trīs mēnešus nopietni apsvēru domu palikt Nīderlandē uz dzīvi Bet papētot visus likumus un procedūras, secināju,ka drīzāk man būtu labāk pārcelties uz Angliju.
Ko Tu būtu ieguvusi, ja paliktu Nīderlandē?
Plusi būtu labākas algas un dzīvošanas iespējas. Pat ar minimālo algu būtu iespējams normāli iztikt. Lai arī nodokļi ir augsti un īre – dārga, pārtikas cenas dažkārt pat lētākas nekā Latvijā. Turklāt, neskatoties, uz visu to, arī visai nabadzīga ģimene var atļauties reizi mēnesī iegādāt labas drēbes, kosmētiku vai doties ceļojumā. Latvijā arī tas nabadzīgai ģimenei ir luksuss. Man šķiet tikai normāli apmierināt savas pamatvajadzības.
No mīnusiem – bija lielas problēmas ar medicīniskajiem pakalpojumiem (katru mēnesi ir jāiegādājas obligātā apdrošināšana kā minimums 100 eiro vērtībā, citādāk ar Tevi neviens nerunās) Lai tiktu pie ārsta uz 15 minūšu vizīti, jāgaida mēnesis. Ļoti traucēja birokrātija un nesteidzība. Viss notika ļoti lēni. Darba intervija – pēc 2 nedēļām, tikšanās – nedēļa.
Darba intervijā nedrīkst izrādīt uztraukumu
Kā īsti Tev izdevās atrast savu darbu?
Darbu atradu pēc pusotra mēneša. Izstrādāju niansētu un ambiciozu motivācijas vēstuli, kā arī pārveidoju CV. Jums varbūt tas liksies bezjēdzīgi, bet viņi no tiesas novērtēja, ka esmu bijusi studentu pašpārvaldē un arī nodarbojusies ar AVON kosmētikas izplatīšanu, jo, kā man paskaidroja darba atlases speciāliste – nevērtējiet pieredzi par zemu, arī šī ir darba pieredze, un to ir svarīgi pieminēt savā dzīvesgājumā. Pēc CV simtiem un lielas zvanīšanās beidzot saņēmu pozitīvu atbildi. Piedalījos 6 intervijās. Pēdējā bija veiksmīga – ieguvu darbu „Nike” klientu apkalpošanas servisā darbam ar Vācijas un Lielbritānijas klientiem.
Darbinieku izvēlē visi faktori spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Kā ir noformēts un uzrakstīts CV, kāda ir Tava attieksme darba intervijā. Viņiem nevajag par sevi nepārliecinātus cilvēkus. Ja pajautā – vai jūs uztraucaties, nedrīkst atbildēt, jā, nu tā mazdrusciņ. Ar to intervija ir beigusies. Noklausīsies un tavas lapas tiks ielidinātas miskastē. Nav arī jēgas pieteikties darbiem, kuros Tev nav attiecīgās izglītības. Pieteikums netiks izskatīts.
Jāapkalpo tūkstošiem neapmierinātu “Nike” klientu
Kādas bija labās un sliktās puses Tavam darbam Nīderlandē?
Labās – lielisks un draudzīgs kolektīvs un tas, ka es varēju pielietot savas zināšanas praksē. Protams, arī pieredze, ko es ieguvu. Sliktais – milzīgais stresa līmenis. Tā kā „Nike” nupat kā bija nomainījusi sistēmu, firma piedzīvoja ārkārtīgi lielas problēmas. Mēs katru dienu saņēmām ap tūktsoti neapmierinātu klientu zvanus, kuri kliedza, lamājās un, protams, sliktākajā gadījumā nekaunējās nolamāt tevi pēdīgajiem vārdiem un vainot visās nelaimēs.
Kādi bija Tavi tiešie darba pienākumi?
Mani pienākumi bija atbildēt uz klientu jautājumiem par „Nike” kompāniju gan vācu, gan angļu valodā, palīdzēt izvēlēties produktus, atrast preces, piešķirt atmaksas un kompensācijas, akceptēt garantijai nodotās preces, veikt naudas pārvedumus, pārsūtīt datus augstāka līmeņa aģentiem, ja lieta bija komplicēta vai konfidenciāla.
Vai pēc darba bija laiks atpūsties; vai bija spēks kaut ko darīt?
Nē un vēlreiz nē. Atnācu mājās, pa ceļam veikalā nopirku kaut ko vakariņām, piestūmu māgu, atkritu gultā pie datora uz kādām 3 – 5 stundām (parunājos, paskatījos filmu) un atlūzu trauksmainā miegā. Pirmos 2 mēnešus katru nakti sapņoju par darbu. Smadzenes intensīvi risināja problēmu variantus. Pēc kāda laika tas murgs beidzās.
Ko pozitīvu Tev ir devusi Nīderlandes pieredze?
Es sapratu, ka nevajag sevi novērtēt par zemu un kautrēties. Ir jāmāk sevi pasniegt, jāiet ar paceltu galvu uz priekšu, sakot gan sev, gan darba devējam – es to varu. Es daru, man veicas. Es esmu tas cilvēks, kas Tev ir nepieciešams. Nevis gan jau man paveiksies. Esi Tu pats.
Atgriezties Latvijā vai turpināt karjeras izaugsmi?
Kā nolēmi atgriezties Latvijā?
Beidzās mans līgums ar „Nike.” Godīgi jāsaka, es biju nogurusi no visām tām problēmām. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, bet firmai cilvēki nebija svarīgi, viņus interesēja, cik daudz zvanus dienā Tu vari pagūt atbildēt. Cik daudz e-pastus atbildēt. Es nespēju neatrisināt lietas. Tie, kuriem bija vienalga, arī sasniedza augstākus rādītājus. Man nācās labot viņu kļūdas. Augustā nopirku biļetes uz Lielbritāniju, jo sāku darba meklējumus tur. Ar vācu valodas zināšanām šajā zemē ir krietni lielākas iespējas atrast darbu nekā Nīderlandē. Arī dzīves ritms bija daudz savādāks. Angļi strādā ātri, daudz nepanckājoties.
Man piedāvāja lielisku darbu, bet skumjas, ka neesmu redzējusi savu ģimeni vairāk nekā sešus mēnešus bija daudz lielākas. Bērniņam parādījās veselības problēmas, visu laiku slimoja un katru nakti raudāja un murgoja, saucot mammu. Pie katra mazākā troksnīša bērniņš esot ausījies – vai tur nāk mamma? Nespēju to vairāk izturēt. Vīrs nevēlējās pārcelties uz Angliju. Es izlēmu, ka gribu saglabāt ģimeni. Dienā, kad man bija pavisam slikti ap sirdi, vienkārši nopirku pirmo biļeti un aizbraucu mājās. To prieku, kas bija meitiņai un vīram es nevaru aprakstīt. Nekāda nauda to nevar nopirkt. Es biju mājās. Un šeit arī palikšu.
Mana attieksme pret dzīvi ir mainījusies
Kāda tagad pēc atgriešanās būs Tava dzīve?
Es neskatos uz priekšu nākotnē, es daru. Mana attieksme pret dzīvi ir pilnīgi citādāka, nekā iepriekš, jo pieredze tādā milzīgā internacionālā firmā kā „Nike” ir neatsverama. Esmu savā dzīvē ieviesusi šīs firmas “Just do it” saukli un filozofiju. Cilvēki vērtē manas zināšanas daudz pozitīvāk. Mani uztver kā cilvēku ar patiešām labām valodas zināšanām, nevis kārtējo kandidātu, kas savā CV ir ierakstījis – angļu valoda – izcila.
Paldies par interviju!