Vjetnamietis Kao Viets Ngujens (26) savos 10 Latvijā pavadītajos gados ir tik ļoti iemīlējis mūsu valsti, ka veltījis tai divas komiksu grāmatas – „Lāčplēša dzimšana” un „Lāčplēša hronika.” Viņa nākotnes plānos ietilpst izveidot jaunu komiksu centru Baltijā, kā arī uzzīmēt jaunus komiksus par Lāčplēsi. Valsts svētku gaisotnē notikušajā sarunā viņš stāsta par to, kas viņam šķiet svarīgs – par uzturēšanās atļauju draudiem latviskai Latvijai, latviešu un krievu attiecībām, Eiropas Savienības ietekmi uz mūsu valsti un par latviešu zemo pašvērtējumu. Tāpat viņš arī sniedz ieskatu savas tālīnās dzimtenes politikā, sadzīvē un kultūrā.
Latvijas lielākās problēmas
Kao saka – es neticu Dombrovska veiksmes stāstam, jo tas nekad nav noticis. Kas tā par veiksmi, ja cilvēki bēg no savas valsts un joprojām ir daudz citu nopietnu grūtību. Es dzīvoju Latvijā jau 10 gadus, bet tā arī neesmu izpratis vietējos politiķus. Manuprāt, galvenās problēmas ir šādas:
Latvija nevar attīstīties, kamēr latvieši tur naidu pret krieviem. Es piekrītu, ka daudzi krievi nevēlas mācīties latviešu valodu, bet ne visi viņi ir slikti. Krievi bieži vien ir tālredzīgāki un atbildīgāki. Piemēram, manai grāmatai par Lāčplēsi izdevās piesaistīt tieši krievu, nevis latviešu investorus.
Latvijā ir pārāk daudz politisku partiju. Tas ir haoss. Nekad mūžā neesmu redzējis tik traku politiku kā Latvijā. Esmu izbrīnīts, kā cilvēki ar tik šaurām zināšanām var kļūt par politiķiem. Viņi lēni domā, lēni lemj un pieņem ļoti nepareizus lēmumus. Esmu ļoti neapmierināts ar biļešu atlaidi rīdziniekiem un uzturēšanās atļauju tirgošanu. Ķīnieši jau sen ilgojas pēc svaiga gaisa un dabas. Ķīna ir piesārņota līdz tādam līmenim, ka Pekina guļ indīgā miglā. Ja ķīniešiem tik viegli dos uzturēšanās atļaujas, viņi noteikti nemācīsies latviešu valodu. Es tikai baidos, ka pēc 50 gadiem latviešiem būs jāmācās runāt ķīniešu valodā. Valodas un kultūras zināšanām jābūt pirmajai prasībai, lai iekļautos kādā valstī. Ja cilvēki to nevēlas, viņi nedrīkst dzīvot šajā valstī.Savukārt biļešu atlaides rīdziniekiem izraisīs daudz konfliktu. Bagātāka no tā var kļūt Rīga, nevis Latvija.
Latviešiem ir pārāk zems pašvērtējums. Tāpat kā daudzi latvieši, arī mana pamāte, pusbrālis un pusmāsas dzīvo Lielbritānijā, un viņiem nav vēlēšanās atgriezties. Jūs domājat, ka Latvija ir maza valsts un ka latvieši ir maza tauta. Tā ir liela muļķība. Vjetnamiešiem uz galvaspilsētas nometa bumbas. Japāna cieta no atombumbām. Bet šīs tautas cēla un attīstīja savu valsti. Ceru, ka latvieši kādreiz sapratīs – viss ir atkarīgs no viņu domāšanas un rokām, nevis no valsts teritorijas lieluma.
Manuprāt, Latvijai nav jābūt Eiropas Savienībā. Latvieši baidās no Krievijas ietekmes. Bet, ja Krievija ir tīģeris, tad Eiropas Savienība ir vilks. Vai ir vērts bēgt no tīģera, bet kalpot vilkam? ES ir kā bagātīgi klāts galds. Bet, lai pie galda tiktu, Latvijai daudz kas jāupurē – tauta, valūta, likumi, firmas, produkti. Vai tas ir tā vērts? Kas notiks, ja ES kādu dienu vairs nebūs? Kāpēc latvieši nevar paši attīstīt valsti bez atkarības no citiem?
Latvija pieder visiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis kādai partijai. Politiķi ir kalpi tautai, nevis otrādāk. Ja tauta grib, tad tā var savu valdību nomainīt. Jautājums ir – vai latvieši tiešām grib ko nomainīt, vai arī tikai paciest un bēgt projām?
Ieteikumi Latvijas attīstībai
Kao ir šādi ieteikumi:
Likvidēt krievu skolas, jo tās sadala latviešu un krievu jauno paaudzi. Mums ir vajadzīga jauna krievu paaudze, kas novērtē latviešu valodu un kultūru.
Piešķirt pilsonību Latvijas krieviem, atbalstīt viņus latviešu valodas apguvē un biznesa attīstībā.
Rīkot vairāk patriotisku pasākumu. Patriotisms ir vajadzīgs katru dienu. Lai cilvēki sajūt, ka varam paveikt brīnumu, gluži kā Ulmaņa laikā.
Samazināt partiju skaitu un piešķirt lielākas pilnvaras prezidentam. Es neticu, ka latviešiem ir labs prezidents, bet viņš vismaz nav tik slikts kā premjers V. Dombrovskis, kurš strādā tikai ES labā. Protams, arī cits premjers ir vajadzīgs.
Neieguldīt naudu nevajadzīgās lietās. Piemēram, Gaismas pils, manuprāt, ir neglīts objekts.
Vispirms rūpēties par algas palielināšanu, un tikai tad par nodokļu pacelšanu. Neviens nemaksās nodokļus, kamēr nebūs samaksāts par dzīvokli un par pārtiku.
Ieguldīt vairāk līdzekļu mākslas, kino un kultūras pasākumos, kas reklamētu Latviju.
Nepieciešama pastāvīga attīstība, neesot atkarīgiem no citām valstīm vai organizācijām.
Uzlabot demogrāfiju, finansiāli atbalstīt ģimenes.
Pilnveidot medicīnas sistēmu.
Stingri izturēties pret uzturēšanās atļaujām. Dot tās tikai tiem ārzemniekiem, kuri tiešām mācās valodu un iepazīstas ar latviešu kultūru.
Vjetnama kā sociālistiska valsts
Vjetnama ir sociālistiska valsts, tomēr mūsu sistēma nav līdzīga Ziemeļkorejai, Ķīnai vai PSRS. Latvieši pamatoti ienīst PSRS. Vjetnamiešu izpratnē citu valstu postīšana un iznīcināšana nav daļa no sociālistiskas valsts veidošanas. Mēs nebiedējam pasauli ar raķetēm, tāpat arī mēs neaizliedzam saviem iedzīvotājiem iepazīties ar citām kultūrām. Mēs mīlam mieru. Šobrīd mēs draudzējamies ar saviem bijušajiem ienaidniekiem, kā frančiem un amerikāņiem, rādām viņiem, cik bezjēdzīgs bija karš. Izņēmums ir ķīnieši, jo viņi pēdējā laikā cenšas radīt savu virskundzību.
Pirms 20 gadiem Vjetnama bija daudz mazāk attīstīta, un daudzi cilvēki domāja, ka doties uz ārzemēm ir vienīgais veids, lai mainītu likteni. Tagad viss ir mainījies – gan ārzemnieki, gan ārzemju vjetnamieši pie mums iegulda naudu, veido biznesu un attīsta tūrismu. Mēs reklamējam sevi visā pasaulē, lai cilvēki, izdzirdot par Vjetnamu, domātu nevis par karu, bet gan par mūsu skaisto zemi.
Dabas un ēdienu daudzveidība
Runājot par Vjetnamas dabu, pie mums gads tiek sadalīts divos periodos – sausajā un lietus periodā. Vasarā karsti ir gan dienvidos (+30 – +35 grādi), gan ziemeļos, bet ziemā auksti ir tikai ziemeļos (parasti +10 – +15 grādi). Mums ir daudz mežu, pakalnu, salu.
Attiecībā uz kultūru vispirms jāpiemin ļoti bagātā ēdienu kultūra. Visiem patīk gatavot ēdienus no svaigiem produktiem. Vjetnamiešu tradicionālais ēdiens ir Pho – nūdele ar liellopa vai vistas gaļu zupā. Kafejnīcas var atrast visur. Katra kafejnīca pasniedz sava veida ēdienu (piemēram, kazas gaļu vai jūras produktus), un ik mēnesi ēdienu tendence atkal mainās. Jauna recepte, jauna interese. Mūsu ēdienu kultūru ietekmējuši arī franči un ķīnieši. Pagājušajā gadā akla vjetnamiešu pavāre Christine Ha uzvarēja amerikāņu pavāru realitātes šovā Master Chef. Mēs ar viņu ļoti lepojamies.
Ģimene, reliģija un karošana ar ķīniešiem
Vjetnamiešu ģimenē visvecākais cilvēks ir ģimenes galva. Mana vecmāmiņa tādējādi joprojām satur ģimeni – visi viņu ciena un uzklausa. Liela atbildība ir arī ģimenes vecākajam dēlam.
Vjetnamā ir daudz ticību, bet visnozīmīgākā ir senču godināšana. Mirušo vecāku un vecvecāku fotogrāfijas tiek noliktas uz altāra. Kad ģimenē ir svētki, ēdienu vispirms atstāj uz altāra, tādējādi izrādot cieņu senčiem. Viņu nāves gadadienā visa ģimene brauc uz kapsētu, to sakopj un kopā lūdz, lai senči viņu sargā.
Vjetnamiešiem ir 4000 gadus sena kultūra. Vjetnama atrodas Indoķīnā, tāpēc mums daudzkārt ir bijis karš ar ķīniešiem. Ķīnieši mūs vairākkārt ir okupējuši, un mēs esam viņus vairākas reizes padzinuši. Vjetnamieši ir ļoti drosmīgi. Mēs esam vienīgā tauta, kas trīs reizes uzvarēja mongoļus. Vēlāk mēs veiksmīgi cīnījāmies pret francūžiem un amerikāņiem. Šogad 102 gadu vecumā nomira mūsu varenais ģenerālis Vo Nguyens Giap, kurš uzvarēja amerikāņus Dien Bien Phu kampaņā.
